#1: Vai ir dzīve pēc 40...?

Man bija 34 gadi un strādāju universitātē. Kādā no mācību kursiem kāda maģistrante (praktizējoša angļu valodas skolotāja ap 40 gadiem) iesniedza savas pieredzes labās prakses piemēru – kā viņa bija uzdevusi rakstīt eseju 9.klases skolēniem (15-16 gadus veci) „Dzīve sākas pēc četrdesmit gadiem”. Izlasot esejas nosaukumu, nodomāju, ka skolotājai pašai droši vien ir ap 40. Toreiz es patiešām biju sašutusi (man taču vēl bija tikai 34 gadi), ko arī uzrakstīju darba vērtējuma komentārā: ”9. klases skolēniem visticamāk liekas, ka cilvēki pēc 40 gadiem vispār vairs nedzīvo... ko gan viņi var par šo tēmu uzrakstīt, turklāt vēl angļu valodā?”.

Es, protams, nojautu, ka skolotājai pašai ir tas brīdis, kad izmisīgi vajag, lai kāds pasaka šos iedrošinošos vārdus „dzīve sākas pēc 40 gadiem” un tie, kam tā mierīgi un bezkaislīgi caur skolas obligāto uzdevumu var pajautāt „lūdzu apstipriniet, ka dzīve sākas pēc 40 gadiem”, bija 15-16 gadus veci skolēni, kuri, visticamāk labas atzīmes dēļ, to ari apstiprināja.

Toreiz arī es nevarēju atbildēt uz jautājumu, vai dzīve sākas pēc 40 gadiem, un droši vien sašutu arī tādēļ, ka man kāds šo jautājumu bija nolicis priekšā – pirms man vēl par to ir jādomā!

Tagad es varu iedrošinoši atbildēt – jā, dzīve var sākties pēc 40 gadiem! Un šis dzīves sākums var būt negribēts, grūts, smags, asarains, izmisis, caur sāpēm nākošs, nu, iespējams, līdzīgi kā pats, pats dzīves sākums – piedzimšana. Un tikai no paša vien, no attieksmes un skatu punkta ir atkarīgs, vai šis sākums ir labs turpinājums iepriekšējam, vai labs sākums jaunām lietām, vai vienkārši sākums skumjam ritējumam uz leju.

Es jau arī šo visu aptvēru tikai... pēc 40 :)