PIEDZĪVO SEVI: TālskatĪ 50+
PIRMĀ SARUNA
sapņot savus sapņu un dzīvot savu dzīvi, atkal – ar Zani Matesoviču
"Piedzīvo sevi" Tālskatis #1
Inga Pāvula un Zane Matesoviča
Sarunas piezīmes
- [00:00 - 07:10] Ievads “Piedzīvo sevi” sarunas: Tālskatis #1
- [07:10 - 09:20] Iepazīšanās ar Zani Matesoviču
- [09:20 - 11:12] Par Ingas Pāvulas pirmo pieaugušo nometni “Piedzīvo sevi”. Zanes Matesovičas pieredze tajā
- [11:12 - 16:25] Diskusija par tēmu “Dzīve uz priekšu”
- [16:25 - 19:09] “Laimes vecums” pēc 55. Kā paņemt atpakaļ to, kas tu esi bijis pirms bērnu piedzimšanas
- [19:09 - 22:32] Uzsākt studijas pēc 40, Zanes pieredze
- [22:32 - 26:30] Dzīvošana līdzi bērna dzīvei. Kā mainās bērnu un vecāku savstarpējās attiecības bērniem pieaugot
- [26:30 - 30:29] Kā dzīvot interesanti pēc 30, 40 gadu vecuma, jaunu hobiju atrašana
- [30:29 - 35:47] Kā ieraudzīt tos cilvēkus, ar kuriem ir interesanti savā vecumā. Interešu atšķirības ar vienaudžiem..
- [35:47 - 38:27] Klausītāju komentāri un reakcijas
- [38:27 - 41:09] “Es esmu ome, man neko vairāk nevajag”, ierasto stereotipu laušana
- [41:09 - 54:52] “Tālskatis” jautājums. Kā tu ieraugi savu nākotni šobrīd, skatoties caur tālskati. Ko tajā redzi, kā saskati sevi un savu dzīvi pēc vairākiem gadiem, ko tu gribētu darīt un kā tu gribētu justies?
- [54:52 - 58:32] Sarunas noslēgums. Paldies!
- Zanes Matesovičas emuārs, https://homobrevitus.wordpress.com/
- Ingas “Piedzīvo sevi” nometnes pieaugušajiem, http://www.piedzivosevi.lv/notikumi/nometnes/
- “Iespējamā misija”, https://www.iespejamamisija.lv/
- “Laimes vecums” (“Возраст счастья”), Vladimirs Jakovļevs, fotogrāmata un projekts
Inga Pāvula: Labvakar visiem, kas piektdienas vakarā atnākuši uz manu darbistabu
parunāties. Man ir prieks jūs redzēt pirmajā no sešām sarunām par to, kāda varētu
būt dzīve pēc 15, 20 gadiem. Es sākšu ar to, ka es gribu pateikt, kāpēc es vispār
nonācu līdz tādai idejai.
Īsi sakot, nāk gadi, un tad kaut kā jāsaprot vai jāpaskatās, kā var novecot dažādi cilvēki. Godīgi sakot, mēs esam pirmā paaudze – tie, kas ir mana vecuma cilvēki, – kuri noveco, no vienas puses, jaunības kulta fonā, un, no otras puses, ar to pieredzi, kāda ir padomju laika vecuma cilvēkiem. Tā ideja par tālskati man bija tāda, ko tu gribi kaut ko saskatīt tur tālumā, ko es tur gribu saskatīt. Tad es sapratu, ka manā pasaulē nekas labāks par sarunāšanos ar cilvēkiem, kopā domāšanu un idejām nav izdomāts, tāpēc izdomāju, ka jārada sarunas “Tālskatis”.
Man fonā ir palīgi un producenti, kas palīdz šo visu darīt un īstenot. Šī saruna
ir patiešām dzīvajā – tiešraidē, bez montāžām, bez labošanām, un es apsolu, ka
mēs beigsim līdz “Panorāmas” laikam. Es aicināšu jūs līdzi domāt, parunāties
ar kādu, kas jums sēž blakus, vienalga, kur jūs atrodaties, vai vakariņas ēdot,
vai piektdienas pārgājienā, vai braucienā uz laukiem. Rakstiet komentāros droši
savas domas, šis nebūs jautājumu-atbilžu gabals, jo šis ir par sarunāšanos visiem
kopā!
Tagad es gribētu jūs iepazīstināt ar savu pirmo sarunu biedru Zani.
Čau, Zane!
Zane Matesoviča: Čau!
Inga Pāvula: Sākšu ar to, ka es vēlos pateikt, kāpēc gribēju parunāties
tieši ar Zani. Man ziemā uznāca “skumjais kaķīc” un tā dzīve tāda attālināta
palikusi. Es domāju, ka vajag parunāties ar kādu. Pirmais cilvēks, kas man ienāca
prātā, bija Zane – tāpēc, ka ar tevi, Zane, vienmēr esam visādas smagās tēmas
runājušas, un mūsu sarunas vienmēr ir arī ar tādu vieglumu un humoru, kā tu parasti
saki – virmot savā darbā, virmot savā esībā. Izstāstīšu klausītājiem kā es tevi zinu, un tad tu pati varēsi izstāstīt par
sevi, ko tu gribētu, lai klausītāji vēl par tevi uzzina.
Mēs ar Zani esam tā kā laimīgās, lepnās mammas, kā mēs kādreiz par sevi smejamies. Zane vienmēr visur publiski atbalsta sociālajos tīklos savu dēlu Āri, un es tieši tāpat vienmēr visur atbalstu savu meitu Kati. Tad mēs šad un tad apmaināmies ar to, kā tas ir – būt laimīgām, lepnām mammām. Tā ir tāda ļoti forša sajūta. Zane, noteikti ir kaut kas, ko tu vēl gribi pateikt.
Zane Matesoviča: Vispār šī man ir pirmā reize, kad es ar kādu publiski runāju
ārpus savām darba vai citām lomām. Pirmo reizi kāds ar mani grib parunāties vienkārši
kā ar Zani un mammu. Pārsvarā es uzstājos kā British Council pārstāvniecības
Latvijā vadītāja vai visādās citās lomās, kas man dzīvē ir bijušas.
IP: Es gribu, lai klausītāji zin arī to, ka pagājušo gadu tu atbrauci uz manu pirmo organizēto “Piedzīvo sevi” nometni, kur mums bija pirmais atklāšanas aplis, un Zane sāka ar šādu tekstu: “Es braucu šurp un domāju, kur es braucu uz saimniecībā nederīgu pasākumu.” Un es sēžu un skatos uz tiem pārējiem cilvēkiem un domāju, kur šis tagad ved, “nederīgs pasākums”. Ārprāts! Es sevi mierināju ar to, ka es taču zinu Zani un viņa ir foršs cilvēks.
Zane, tu varbūt pati pasaki, ar ko tu beidzi to saimniecībai nederīgo…
ZM: Tā tiešām bija... un tā bija arī reize, kad es savā dzīvē pirmo reizi apmeklēju savu pirmo nometni. Es iepriekš esmu bijusi daudz un dažādos semināros gan kā dalībniece, gan arī vadījusi tos, kas ir sava veida nometne, kad cilvēki sabrauc kopā un verbāli virmo savā esībā, kā es jau teicu iepriekš. Tad tu vienmēr esi ar kaut kādu vajadzību. Vai nu tu esi ar klientiem, partneriem, vai tev ar kādu ir obligāti jārunā, un tam visam ir kaut kāda jēga. Teiksim tā, jēgpilns pasākums. Tāpēc, ka par to maksā naudiņu vai kaut kā tamlīdzīgi. Nometne “Piedzīvot sevi” bija pirmais pasākums, par kuru es pati samaksāju savu naudiņu, un vienīgais iemesls tur braukt man bija – lai vienkārši labi pavadītu laiku, kas principā, pēc manas vecmāmiņas mērauklas, būtu saimniecībā pilnīgi lieks un nederīgs pasākums.
IP: Es vēl atceros, ka tu toreiz ļoti precīzi teici to, ka “man no jums
neko nevajag, man ar jums nav bizness jādibina”, kas arī ir par to saimniecībā
nederīgo.
IP: Tagad par to dzīvi uz priekšu. Es gribu godīgi un atklāti pateikt, ka Zanei vēl ir ļoti tālu no tā, par ko es gribu runāt, jo mēs esam atšķirīgās vecuma grupās. Tad, kad es, simtajā dienā stādot zirņus savā dārzā, domāju: “Tā, jāpiezvana Zanei, varbūt viņa grib par to parunāt!” Es piezvanīju, un tu man pilnīgi plūsmā sāc stāstīt, ka arī tu par šo esi domājusi – tas bija tik forši… Es tad biju aizrāvusies arī ar amerikāņu filmu skatīšanos Netflix, kā dzīvo cilvēki pēc 60, 70 gadiem. Tu arī minēji, ka tev kaut kas ar tām filmām bija…
ZM: Jā, tad, kad tu teici par filmām, es pēkšņi sapratu vienu lietu – es
arī atzīšos, neliegšos, ka es mēdzu skatīties Rozamundes Pilčeres filmas, kur
rāda skatus no Anglijas, Kornvolas un tamlīdzīgi. Vienu brīdi es domāju, kāpēc
es viņas skatos un kuras tieši es izvēlos skatīties. Tad es sapratu, ka īstenībā
lielākā daļa filmu, kuras es parasti noskatos līdz galam, ir tieši tās filmas,
kurās ir stāsts par cilvēkiem, kuri jau ap 60+ turpina dzīvot, kuriem ir kaut
kādas attiecības, kuriem ir kaut kādi hobiji, piemēram, gleznot, zīmēt, kopt
dārzu un vēl kaut ko. Man vienmēr ir licies – nu, kā tas ir, kā vēl var dzīvot
vismaz 20, 30 normālus gadus, tad, kad tev īsti vairs nav ne darba, ne bērnu
un ne normāla izskata, ar kuru gravitācija ir paveikusi savu.
IP: Noskatoties filmas, man vienā brīdī ir bijusi tāda sajūta kā tajā anektdotē par pensionārēm Maskavā. Principā dzīvo Meksikā, bet tikai miskasti iznes Maskavā, jo visu laiku dzīvo meksikāņu seriālos. Tā mana sajūta bija, ka šis nav labi, tagad saskatīšos, kā tur Amerikā visi tie cilvēki turpina dzīvot, viņiem dzīvē viss notiek. Un tad tu izej Latvijā, savos laukos, vai Rīgā ārā un saproti, nu, jā, šeit tā nav...
Jā, es esmu gatava pateikt, ka man ir 55+ gadi, bet man nevajag to, ka pret mani
speciāli laipni izturēsies. Es arī gribu kaut kādas citas lietas darīt. Piemēram,
kaut kādā brīdī es izdomāju un pārceļos uz Ventspili, vai sāku pirmoreiz mūžā
gleznot, un kāds man tad saka: “Kā tu tā vispār vari, tas nav iespējams?” Reizēm
ir tāda sajūta, ka tie ir tādi kā stereotipi – ja kāds, kurš ir noteiktā vecumā
vai stipri vecāks un dara kaut ko jaunu, tad citiem tas ir tāds liels izbrīns
un pārsteigums, kāds nebūtu varbūt pārsteigums par cilvēkiem, kas ir daudz jaunāki.
ZM: Manuprāt, tas ir tāpēc, ka nav jau īsti tā parauga vai pieredzes. Es vienmēr sāku rēķināt pēc savas omes. Atceroties savas omes, man viņas vienmēr jau bija vecas tad, kad es viņas jau satiku. Tas, ko es esmu redzējusi to dzīvi tajā vecumā, tā nav bijusi tāda baigi daiļā dzīve. Bijuši ir mazbērni, šūšana, savs dārzs, ēst gatavošana, nu, tā diezgan bēdīgi. Mana vecmamma mēdza teikt: “Kur es iešu tāds vecs mērkaķis?”, kad mēs aicinājām viņu kaut kur doties kopā ar mums. Man liekas, tas ir tāpēc, ka mums tāda pieredze nav, nu, tā, kā tu teici – mēs esam tāda kā pirmā paaudze, kāda tāda daļa ar cilvēkiem, kuri, iespējams, veido to modeli, kurā pēc tiem 50 viss notiek un var darīt arī jaunas lietas.
IP: Kad man vēl nebija 50, es biju uzgājusi nejauši vienu tādu mājaslapu,
kuru tā dedzīgi lasīju, un tur bija minēts, ka principā laimes vecums ir pēc
55. Tad es tur lasīju, kā cilvēki maina darbu, sāk darīt jaunas lietas, un tas
bija tik iedvesmojoši, protams, tie ir atsevišķi gadījumi. Principā es arī par sevi domāju, ka nākamos 20 vai 30 gadus man tiešām gribētos
padomāt vai izdomāt, lai ieraudzītu, kas ir tas, ko es reāli gribu darīt.
Mani ļoti uzrunāja tas, ko mēs toreiz runājām, es savā zirņu dobē un tu savā mājā,
– kad esam jau tajā mammas lomā, kā paņemt atpakaļ to sievietes un cilvēka lomu,
kas es biju pirms bērna piedzimšanas.
ZM: Mēs ar tevi esam tādā ziņā līdzīgas, ka mēs esam tiešām, nu, tā baigi maksimāli tajā bērnā iekšā līdz pulsa pazušanai. Tapēc, ka radošas profesijas un ir jāatbalsta savi kaut kādi nepiepildītie sapņi. Ja tā padomā, varbūt tas ir arī veids kā bēgt pašai no sevis, jo tas taču ir nenormāli ērti. Tu esi labs darbinieks, tu esi laba māte, un tev tā diena ir tāda piepildīta ar visu kaut ko, un principā tev nav laika daudz domāt par sevi.
Tad, kad sākās pandēmija, es pēkšņi sapratu, ka man ir vismaz divas liekas stundas
dienā. Tapēc, ka nav jātaisās uz darbu un, tā kā man ir arī vēl viens mazāks
bērns, arī bērns nav jāved uz skolu, faktiski tā man arī paliek divas liekas
stundas dienā brīvas. Tad ir jautājums, ko ar to brīvo laiku iesākt, un es sapratu,
ka man vispār nav hobiju. Līdz šim ir bijis tikai darbs un viss tikai priekš
citiem darīts.
IP: Vai tā tu izdomāji, ka tev jāiet mācīties studēt?
ZM: Jā, bet es kautrējos to visiem teikt skaļi, bet, atbildot uz tavu jautājumu,
bija tā – kad sākās vasara, bija tā sajūta, ka kaut ko varētu padarīt, jo tas
laiks ir brīvs. Tad es ieraudzīju sludinājumu, ka ir tāda studiju programma,
kas principā ir kaut kas pilnīgi citādāks nekā tas, ko es esmu mācījusies līdz
šim. Pārsvarā visu savu apzinīgo vecumu līdz šim esmu bijusi pārsvarā pedagoģijas
lauciņā. Nu, jā, tad es ieraudzīju Latvijas Kultūras akadēmijas programmu, kas
bija Latvijas Kultūras akadēmija un Tehniskā Universitāte, radošās industrijas,
un tad es nodomāju, ka man ir jāiet un jāpiesakās, protams, es tiku arī iekšā.
Pēc tam ar kaut ko runājot, man kāds teica, kā es tā izdomāju uzsākt studijas
un vēl budžetā tiku. Aptuveni tā – nu, kā tas tā ir iespējams savus 40+ gadu
vecumā. Es pat sāku jau taisnoties, ka es jau savu pirmo maģistrantūru par maksu
mācījos. Pēc tam es sāku domāt, ka varbūt labāk to nevienam vispār nevajag stāstīt,
man kauns, ka es savos 40+ vēl aizņemu vietu citiem cilvēkiem.
IP: Tu man tagad atsauc atmiņā par to mācīšanos... Kad man bija 40+, es maģistrantūrā mācījos personāla vadību, tad man arī bija spilgta pieredze. Vienu es atceros – mums bija grupu darbs un lielākā daļa grupā bija tādi, kas bakalauru ir beiguši, un tad mēs kopā izdaram to darbu, un tā viena studiju biedrene man saka: “Inga, tu gan esi gudra!”, un es pie sevis nodomāju: “Nu, jā, es esmu 20 gadus augstskolā strādājusi, bet es nevienam to neteikšu.” Šis ir kaut kas tāds, ko tu piedzīvo, kas, no vienas puses, ir patīkami, bet, no otras puses, ir tā, kā ir.
Tu minēji, ka tavā kursā mācās dažāda vecuma cilvēki, tas varbūt ir pamainījies
pa desmit gadiem…
ZM: Manā grupā ir dažāda vecuma cilvēki – gan tādi, kas fiksi pēc bakalauriem iestājušies maģistrantūrā, un ir arī mana vecuma cilvēki. Interesanta ir tā sajūta, jā, no vienas puses, tā ir tāda uzdrošināšanās, ka man pašai ir jāiet kaut ko darīt un kaut ko mācīties. Tas ir tas, kā tu mēģini aizpildīt to laiku, kurš tev tagad ir brīvs.
IP: Es arī par sevi padomāju kā par mammu šajā novecošanās kontekstā – ka
pēdējais, ko es gribētu, lai maniem bērniem jāuztraucas par to, kā es viena vai
kā mēs tur vieni dzīvojam.
Es esmu jaunībā piedzīvojusi to, ka sestdienas rītā, tad kad mēs tikai lēnām mostamies, atskan telefona zvans no vīramātes vai sievasmātes, jautājot: “Kādi jums plāni uz sestdienu, atbrauksiet ciemos?” vai tamlīdzīgi. Vai zvana un prasa jau pieaugušam bērnam: “Kur tu esi, ko tu dari, vai tu esi paēdis?” Tad man liekas, ja tā ir rūpe par bērniem, nu, droši vien, ka tas ir forši, jo es arī varu tā darīt... Tas, kā tu teici, ir viegli dzīvot līdzi sava bērna dzīvi savā ziņā.
Man viena draudzene vienreiz teica – tad, kad mēs par šo tēmu runājām, – tad, kad
es gribu spiest to pogu un zvanīt savam bērnam, tad labāk vispirms, lai es piezvanu
viņai, parunājamies, kā mums iet. Un tad, ja es vēl gribēšu ar kādu runāt par
to, kā man iet, nu, tad, lai es savam bērnam piezvanu. Šis ir tāds modelis, kurā
es neesmu iekritusi un negribētu iekrist.
ZM: Tad, kad es aizgāju uz Ventspili dzīvot, tad lielais bērns palika dzīvot manā dzīvoklī, un es viņam pat lūdzu, lai viņš neiet prom, ko tad tā stāvēs dzīvoklis tukšs. Tad, kad es atgriezos no Ventspils atpakaļ, tad vienā brīdī bija tas posms, kad mēs esam tā kā divi jau pieauguši cilvēki. Principā, tev sāk traucēt tas otrs pieaugušais cilvēks, jo viņš tieši tāpat atstāj zeķes uz grīdas kā man nepatīk – kaut kādu brīdi tu tolerē, jo viņš ir nevis tavs vīrietis, bet tavs bērns.
Pēc tam man bija grūti tajā brīdī, kad viņš teica, ka ir atradis dzīvokli, kur dzīvos kopā ar savu draudzeni. Es to tā kā labi sapratu, ka tas tā forši, malači, bet tad, kad es sāku likt mantas, ko varu iedot līdzi priekš dzīvošanas – traukus, dvielīšus un citas lietas, tad gan uznāca tā sajūta: “Nu, kā tu tagad mani atstāj, vai tu vēl atnāksi?”; tāda drausmīga sajūta pārņēma.
Es atcerējos savu vīramāti, kā viņa mēdza darīt. Viņa mums sestdienās no rīta zvanīja
un teica: “Nu, ko, guļat vēl? Nu tad guļat, guļat!” Viņai regulāri kaut ko vajadzēja
– tad uz dārzu aizvest un vēl kaut kur. Tas jau ir tik vilinoši tām mammām –
tev bērns ir aizgājis dzīvot atsevišķi, un tad gribas to kontaktu uzturēt, jo
tā kādreiz kopā kaut kur aizbraukt varējām, vai bērns vienmēr stāstīja kādu interesantu
atklājumu. Tad ir tas, nu, kā tagad pašam ar sevi runāt vai jāmeklē jaunas izklaides…
IP: Jā, jāmeklē jaunas izklaides vai jauns virziens, un tad ir tas jautājums, kas man kādreiz patika: “Vai man patiks tas pats, kas sagaida, un kas man vispār interesē?” Tad es piedomāju, cik viegli vai grūti ir mūsu paaudzes cilvēkiem atrast, ko tu gribētu darīt, vai pieķerties kādam jaunam hobijam.
Man ir bijis viens tāds periods, kad man likās – labāk skaļi nevajag teikt to,
ka man nav hobiju, ka tas nav labi, ja cilvēkam nav hobiju. Bbet tad es tā domāju
un mierināju sevi, ka man ir tāds darbs, kas man pašai patīk, ko es ar prieku
daru... Tomēr viens brīdis pienāca, kad es izdomāju un aizgāju gleznot. Tas man
ļoti patika, protams, nekas man tur baigi nesanāca, bet es tā varēju uztrenēt
to, kā nesalīdzināties ar citiem. Es redzu, ka tie citi glezno daudz labāk par
mani, bet man vienkārši patīk process un es to izbaudu. Tas ir veids kā cilvēki
atrod to savu jauno hobiju vai uztver, kas vēl patīk.
Kā mūsu vecuma cilvēki vēl varētu atrast kā dzīvot interesanti?
ZM: Man liekas, ka ir svarīgi pārkāpt pāri sajūtai, kā tu saki, ka šis nebūs
perfekti, nebūs ideāli. Svarīgi dabūt iekšā no tā saimnieciskā labuma uz to sajūtu
labumu, tad jau arī droši vien tās iespējas var atrast.
Tā mācīšanās patiesībā ir tāds vieglākais veids. Es tagad arī esmu atradusi divus vakarus, kurus atvēlu lekcijām, man tur ir interesanti, jo uzzinu jaunas lietas, tad kaut ko parunāju ar kursa biedriem un tā. Protams, ir jāuzraksta arī kādi darbiņi, bet tas jau tā vairāk, lai smadzens patrenētu. Tā jau, protams, ir tāda nedaudz haltūrēšana, vairāk kā hobija līmenī.
IP: Man ļoti patika tas, kā tu teici, ka ir jāatrod, kad ir tā pārēja no
saimnieciski noderīgā uz to sajūtu.
ZM: Nu, jā, bet to ir grūti izdarīt, nu, vismaz man tas ir grūti. Es joprojām to mācos. Es apskaužu tos cilvēkus, kuriem ir hobiji un kuri tos pilnvērtīgi īsteno.
IP: Man liekas, ka ir kaut kāds brīdis, kad ļoti svarīgi ir priekš sevis
atrast to laikabiedru cilvēku kopienu vai kopumu, kas ir līdzīgi domājošie, iespējams,
tas mainās... un arī par to, kā ieraudzīt tos cilvēkus, ar kuriem šajā laika
posmā ir tas piepildījums vai tas interesantums.
Man tagad atnāk atmiņā, kad es ilgi strādāju tikai ar jauniem cilvēkiem “Iespējamā misijā”, un tad ir viens brīdis, kad es saprotu, ka man nav vairs 30, bet tā domāšanas un tas, ko mēs darām kopā, ir tā enerģija un piepildījums. Tad atceros, ka es kaut kad vienā mājas ballītē satikos ar sava vecuma cilvēkiem, un tur tagad aiziet saruna par internetu, un tad es klausos, nu, piedošanu, mana vecuma vīrieši, kuri saka: “Jā, cik kādreiz bija labi, tu nevarēji tādu SMS aizsūtīt meitenei, tev vajadzēja saņemties aiziet uz telefona būdiņu, lai piezvanītu uz mājas telefonu.” Un es, to klausoties, mēģinu teikt, ka tagad ir labi, jo var vēstuli internetā uzrakstīt, un tie vīrieši turpina, ka kādreiz ar roku rakstīja vēstules un tas bija daudz citādāk...
Es klausos to visu un es saprotu – jā, es esmu tur dzīvojusi, bet man nav vairs
tāda jūsma par to. Tajā brīdī es saprotu, ka es esmu šī paaudze, bet es tur nevaru neko atrast. Man
tā nebija laba sajūta tajā laikā.
ZM: Laikam jau tā ir tā veiksme atrast kaut kādu savu tuvo domubiedru grupu. Tāpēc tās nometnes, ko tu taisīji 30+, 40+ un 50+, tas ir kaut kā tāds veids, kur tu vari ieraudzīt tos savus vienaudžus un tad varbūt ieraudzīt tās kaut kādas citas kopienas, kurās vēlētos darboties. Jo vecāks tu kļūsti, jo tās kopienas kļūst vienas un tās pašas, kurās tu apgrozies, un, lai tu aizietu uz kaut kādu citu, nu, tad kaut kur jāmeklē tie varianti.
Galvenais, ka tie stereotipi ir.. Tu jau arī esi daudz darbojusies ar jaunajiem
cilvēkiem kā skolotāja, un tu pie tā esi pieradusi, bet kaut kā ar laiku jau
no tā visa abstrahējas... Vai tu labi jūties, ja tev būtu jāiet uz diskotēku
vai uz kaut kādu tusiņu, vai uz bāru, kur atrodas visi šie cilvēki? Pat ja tev
patīk mūzika un viss pārējais, droši vien tu tomēr labāk justos pie tās pašas
mūzikas, bet ar sava vecuma cilvēkiem.
IP: Nu, jā… bet vispār man jau no pusmūža ir teksts no maniem bērniem, ka vecumam ir trīs pazīmes, pirmā – cilvēks min krustvārdu mīklas, otrā – klausās radio skonto, un trešā – klausās Latvijas Radio 2. Ko tu ikdienā parasti klausies?
ZM: Es parasti klausos EHR radio. Tad es parasti domāju, ka varētu aiziet kaut kur
padejot, bet “kur es tāds vecs mērkaķis iešu”, citējot manu omīti, jo es pilnīgi
noteikti domāju, ka klubos, kur skan tāda mūzika, tādas tantes kā es neiet. Tā
ir tāda lieta, ka tu domā, nu, kā ar šito tikt galā?
klausītāju & skatītāju komentāri sarunā
IP: Mēs tagad varētu apskatīties uz komentāriem, varbūt arī kaut ko nokomentēt, ko mēs redzam, ko cilvēki ir rakstījuši.
Es pilnīgi piekrītu Ivetas komentāram – tas, par ko mēs runājām, varbūt nav tik liela nozīme gadiem pasē. Zinot arī tavu aktīvo dzīvesveidu, es drīzāk domāju kā pamainīt dzīvestilu 45+ vai 50+ laikā.
ZM: Liene raksta: “Manuprāt, grūtākais ir pieņemt, ka tā cilvēku grupa
ir aktīvi pašai jāmeklē kādā brīdī.” Tā ir tāda realitāte, es piekrītu, tāpēc
palīdz, piemēram, iesaiste pieaugušo nometnēs.
IP: Mums arī Elita forši raksta: “Kad es skatos Ainažos uz vācu pensionāriem, tad es nodomāju, ka es arī tā gribēšu vecumdienās, bet es pat vēl neesmu interesējusies par savu pensiju.”
Te jau atkal ir kaut kāds modelis, ko mēs redzam, kā mēs gribētu dzīvot, bet man
joprojām ir jautājums, vai mēs varam pārcelt pie sevis Latvijā to ārzemju modeli.
Man nav baigi par to pārliecības, man liekas, ka pašiem kopā par to jādomā un
jāsabūvē.
ZM: Es, godīgi sakot, arī nezinu, cik liela man būs pensija, es to nekad neesmu rēķinājusi. Varbūt vajadzētu. Man vairāk uztraukums ir par to, kā nenolaisties līdz tam omes līmenim, ka lakats ap galvu un man neko nevajag, es sēžu un gaidu mazbērnus.
IP: Jā, šis ir labs piemērs, lai mēs saprastu, vai mēs varam paņemt tos
citus modeļus. Tas, ko tu saki, nenolaisties līdz omes līmenim ar lakatu uz galvas, bet tai pašā
laikā es varu būt arī mūsdienīga ome, kura seko līdzi laikam.
ZM: Jā, tev ir taisnība – ja tev iekšā ir tā vēlme darboties, tad tev tas vecums droši vien netraucēs iet un darīt.
IP: Kaut kādā ziņā, tas ir tāds stereotips no veciem laikiem par to omes
modeli, kāds mums viņš ir izveidojies.
ZM: Tāpēc, ka tā bilde tev ir izveidojusies jau no taviem laikiem, nu tas
omes modelis. Man ir diemžēl tā situācija, ka mana mamma un tētis jau ir aizsaulē,
es viņus neredzu kā omi un opi vairāk. Svarīgi saprast kā tos stereotipus lauzt, jo tas ir tas, kas mūs biedē, jo tu neredzi,
kāds ir tas cits modelis.
IP: Kā lauzt tos stereotipus.. Nu, jā, skatīties un meklēt cilvēkus, kuri ir varbūt citādāki, kuri arī lauž to stereotipu, varbūt ne apzināti, bet viņi vienkārši tādi ir. Pašam vajag meklēt, kur ieraudzīt to citādo omi...
Tā kā mans apsolījums šodien bija pabeigt sarunu līdz “Panorāmai”, tad pēdējās minūtēs es pajautāšu tev, ja tu tagad pieliec to tālskati uz savu nākotni, kas ir tas, ko tu tur gribi redzēt vai ko tu tur ieraugi?
ZM: Ļoti labs jautājums. Man liekas, ka tas ir arī ārkārtīgi sarežģīts
jautājums, jo patiesībā tas nozīmē atzīties sev tajā, no kā tev ir bail, kas
tev būs kaut kad jāpiedzīvo, un, ja tu uzzīmē šo bildi, tas faktiski nozīmē
to, ka tev tā bilde būs jāpiepilda ar savu darbošanos, lai līdz tam nonāktu.
Godīgi sakot, man joprojām ir bail šo bildi zīmēt. Tieši tāpēc, ka es diezgan šauri tajā mēģinu ieraudzīt joprojām savus bērnus – kā viņi tur būs, kā mēs tur,
ko mēs tur.
IP: Ja man pašai uz šo jautājumu ir jāatbild, tad man japiekrīt arī tev, ka es īsti arī visu tur nevaru saskatīt. No vienas puses, varbūt labi, jo nevar jau visu ar galvu izdomāt, kā tur tas viss varētu būt, vai kā es gribētu, lai būtu. Tas, kas man liekas.. ka var padomāt par to, kā es gribētu justies pēc 10 gadiem vai pēc 15 un kas ir tas, ko es varētu – nevis ko man vajadzētu darīt –, bet ko es varētu darīt pati, lai es tā arī justos, kā es gribētu justies.
Es pati, par to domājot, redzu, ka es gribētu to savu cilvēku loku, ar kuriem
es varu papļāpāt, kuriem var būt arī atšķirīgi viedokļi, bet man ir apkārt
tie savējie cilvēki. Otra lieta, ir kaut kas par jaunu mācīšanos, kaut kādas
jaunas lietas apgūt. Varbūt ne obligāti augstskolā vajag iestāties, bet tagad
ir iespējas internetā apgūt dažādus seminārus un vēl visādas citas iespējas.
Man liekas, ka tagad nav par vēlu mācīties un apgūt lietas, kuras kādreiz
esi gribējusi, bet tad nebija naudas vai nebija laika tam.
ZM: Mācības ir tāda lieliska iespēja satikt jaunus cilvēkus, iegūt jaunus kontaktus un izveidot arī jaunas attiecības.
IP: Komentāros mums Gunta jautā, vai ir grūti atteikt bērniem, kad ir
ieplānots savs “burziņš”?
ZM: Man jau patīk, kad sanāk jaunieši, tas ir tā interesanti, bet dažkārt ir grūti, kad tu saproti, ka tas bērns grib parunāt ar tevi un izkratīt sirdi, palūgt padomu. Tad ir tā, ka tu viņam vairs to padomu nevari iedot. Tur ir tas moments, kad tu saproti, ka viņš jau arī pieaudzis cilvēks un tu nevari iedot viņam vairs to savu pieaugušā cilvēka padomu. Man tas dažkārt sagādā grūtības.
IP: Mums komentāros viena klausītāja raksta, ka redz sevi kā aktīvu
tantiņu vecumdienās.
Man pēc šī komentāra atausa atmiņā viena bilde. Tad, kad es pirmo vasaru strādāju Ventspilī, es katru vakaru gāju uz jūru. Vienā vakarā es, tur sēžot un lasot grāmatu, skatos – iznāk pa to celiņu kundzīte, gados ap 70, ūdens bija auksts, bet viņa tā ātri ieskrien jūrā savā koši zaļajā peldkostīmā, papeldas un izskrien laimīga. Tad es sapratu, jā… tā es arī gribētu, to jūras peldēšanos aukstā ūdenī. To es no viņas iedvesmojos toreiz.
ZM: Par tiem gadiem ir tā, ka tas jau ir tāds kā stereotips ar visu
to pensiju, tautisko segu fonā…
IP: Mums Ilze bija labu komentāru uzrakstījusi, vajag vienkārši sev pajautāt, par ko es atkal gribu kļūt. Šis ir labs komentārs, jo es atceros kā mēs kādreiz personāla atlasēs vai “Iespējamās misijas” atlasēs jautājām: “Kas tu gribētu būt, kad izaugsi liels?”, domājot par pieciem vai desmit gadiem.
Zane, par ko tu gribētu kļūt nākošos 10 gadus?
ZM: Es gribētu kļūt par rakstnieci vai vismaz par kaut ko tikpat viedi kā tu visiem dod padomus. Tā man liekas arī ir tāda veida kā uzdrīkstēšanās, ka tu saproti, ka tu vari kaut kādas lietas citiem iedot un tu nebaidies no tā, kas tev ir.
IP: Šis ir Zanes publiskais apsolījums, ka nākamo 10 gadu laikā viņa
uzrakstīs prozas vai dzeju.
ZM: Man tiešām patīk rakstīt un šobrīd atzīstos publiski. Es ik pa brīdim
rakstu arī blociņos un nesensāku rakstīt arī blogu. Ir grūti to izdarīt, jo tas ir kaut kas, ko tu ne kā mamma vai profesija, darbinieks,
kurš atreferē kaut kādas korporatīvās vadlīnijas, bet tas ir tas, kas tev
no iekšienes nāk.
IP: Es esmu aizdomājusies par to, ka es gribētu vecumdienas pavadīt “pansijā pilī”, ja tā var saukt. Ar tādu domu, kur var atbraukt cilvēki, nevis kā viesu nams, kad viesi atbrauc, aizbrauc, bet tā, ka tu vari tur padzīvot kādu nedēļu vai varbūt mēnesi, un tad, ja tu gribi manus viedos padomus, tad es varu tur, ēdot pusdienas vai vakariņas kopā ar tevi, ar tiem padalīties. Tas tā, humoram, bet es joprojām redzu, ka es varētu kaut kādā veidā dot pienesumu savai paaudzei. Pagriezt to savu tālskati no tā kā mācīt bērnus skolā uz to, kā mēs varētu visi foršāk dzīvot nākošos 10, 15 gadus tā, lai ar garšu, ar piedzīvojumu, ar to bāru un telti, un kempingu…
ZM: Tu esi ļoti laba savas paaudzes pārstāve. Mūsu paaudzei ir maz cilvēku,
kuri maz uzdrošinās uz āru sacīt lietas, un tad to publisko telpu aizpilda
citi vai cita informācija, kas priekš mums ir sveši. Ja mūsu paaudze vairāk
uzdrošinātos publiskajā telpā atzīties, piemēram, jā, es peldu, es rakstu,
es sāku jaunu dzīvi, tad iespējams tas iedrošinātu arī pārējos saprast, ka
tas ir labi.
IP: SUPER, Zane!
Paldies tev par šo sarunu un visiem, kas bija klāt mūsu sarunā un iesaistījās!
Visi paņemam Zanes vēlējumu, kļūstam par viedokļu līderiem – labā nozīmē,
lai telpa aizpildās ar to, ka cilvēki pēc 45 un 50 turpina dzīvot un darīt
dažādas jaunas lietas un nezināmas lietas. Kļūstam par viedokļu līderiem
savai paaudzei!
Paldies, Zane, ka tu atnāci, paldies tiem, kas klausijās. Paldies, mīļie! Jebkur, kur jūs esat šajā piektdienas vakarā, lai jums jaukas brīvdienas! Starp citu, Māmiņdiena arī tuvojas – visām mammām un mums arī sveicieni, un uz šīs foršās nots mēs arī beidzam!
Ja jums patika, tad, kā jau es teicu, nākamo piektdienu mēs ar Aiju Melli runāsim par drosmi sākt kaut ko jaunu – tepat 19:00 vakarā. Satiekamies, papļāpājam
vēl. Atā!
PIEDZĪVO SEVI: Sarunas skolotāju istabā
Spēcinošas piektdienas vakaru sarunas par izaicinājumiem, iespējām un skolotāja profesijas būtību.
PIERAKSTIES UN SAŅEM E-PASTĀ
Iesniedz savu jautājumu!