Inga Pāvula

supervīzijas - konsultācijas - mentorings

  • Supervīzijas
    • individuāli
    • grupas
    • vadītājiem
      • pieredzes grupa
    • skolotajiem
    • dabā
      • meža terapija
    • attālināti
  • Raksti
    • dzīve pēc...
  • Sarunas
    • Piedzīvo sevi: Sarunas skolotāju istabā
    • Piedzīvo sevi: Tālskatis
      • Vai ir dzīve pēc 50? – Piedzīvo sevi LAMPA 2021
  • Notikumi
    • nometnes
      • ieskats nometnē
      • atsauksmes
    • publiskā runa
  • Ziņu lapa
  • Kontakti

Par kastēm un iespējām

12. jūnijs, 2020 pl. 20:00, Nav komentāru
Foto: Markus Spiske

Šajās divās jūnija nedēļās dažādos kontekstos, forumos, diskusijās, raisījās pārdomas par šķirošanu, likšanu kastēs un kastās, par dalīšanu musējos un jūsējos.


Sākumā gribēju tādu emocionāli kareivīgu viedokli paust, sak – kā tā var runāt un kāpēc pieļaujam, ka tā var runāt. Bet, beigu beigās, ikvienam ir savs viedoklis un iespēja to paust.  

Te pārdomas par dzirdēto, mazliet no cita skatu punkta, atļaujoties iekāpt “sašķiroto kurpēs”.

“Latviešu valodas skolotājai es esmu reemigrējies krievs, kas izdomājis mācīties latviešu skolā, angļu valodas skolotājai es esmu teicamnieks,  reemigrējies krievs, ar izcilām angļu valodas prasmēm, bioloģijas skolotājai es esmu basketbolistu subkultūras pārstavis. Es esmu viens cilvēks nevis daudzi, bet tas ir tas, kā  mani redz dažādi skolotāji un attiecīgi arī izturas pret mani tieši tik dažādi. Skolotāja jautā “cik dzīves tad man vajadzētu, lai katram no mums   pielāgotos”? Es nezinu, cik skolotājai vajag, bet mums katram šī ir vienīgā dzīve, kuru dzīvojam un kurā mācāmies skolā, kurā arī skolotāji ir ļoti dažādi. Es to redzu un saprotu, un zinu, ka jāpielāgojas, pat ja brīžiem nesanāk un negribas, bet cenšos. Lai pabeigtu šo skolu – "izturi, saņemies, pielāgojies", tā man ir teikuši skolas absolventi."

“Es esmu skolotāja parastā skolā. Mēs sevi tā nesaucam, bet šad tad kolēģi no ne-parastām skolām tā par mums saka.

Pie mums mācās dažādi skolēni, ar dažādām sekmēm un interesēm, no dažādām ģimenēm  un pieredzēm. Man patīk būt skolotājai šiem bērniem, jo es redzu, kā dodot iespēju un ticot, ka katrs var, mainās un izaug mani skolēni – gan rūpju bērni, gan izcilnieki. Jā, mēdz būt grūti un sarežģīti, bet kopā ar kolēģiem mēs zinām, ka varam. Mēs skolotāji un mēs skolēni.Varam, jo mums ir iespēja!”

Stāsts ir par iespēju došanu katram (ticēt!) un sadzirdēšanu (vērtība!), vienojošā un atsķirīgā ieraudzīšanu un atzīšanu līdzvērtīgumā.

Pielikumā bildes. 2019. gada jūlijā sviesta pupiņas no vienas paciņas, vienā dienā, vienā zemē, ar vienu un to pašu attieksmi sētas. Bet tik atšķirīgas. Un aug. Un augusta beigās – visām bija pākstis – lielākas vai mazākas, bet vienādi garšīgas un vērtīgas!



Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Veselība un labbūtība – tiekamies 9. martā Kuldīgā!
    9. mar. 2023
  • Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
    28. dec. 2022
  • Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
    3. sep. 2022
  • Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
    10. mai. 2022
  • Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
    4. mar. 2022
  • Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Pārdomas par atbalstu un uzticēšanos
    9. jan. 2022
  • Aicinu uz "Piedzīvo sevi" sarunu otro sezonu – "Sarunas skolotāju istabā"!
    28. dec. 2021
SAŅEM RAKSTUS E-PASTĀ


"Dzīve pēc..." stāsti

#0: Par "Dzīve pēc..."

#1: Dzīve sākas pēc 40?

#2: Instrukcija: Kā dzīvot dzīvi tā, lai tā būtu baudāma

#3: Parunāsim ar bērniem par laimi? Šodien!

> Lasīt visus stāstus

SAŅEM STĀSTUS E-PASTĀ

© Inga Pāvula, 2023. Atsauce pārpublicējot – obligāta. Privātuma politika.