Inga Pāvula

supervīzijas - konsultācijas - mentorings

  • Supervīzijas
    • individuāli
    • grupas
    • vadītājiem
      • pieredzes grupa
    • skolotajiem
    • dabā
      • meža terapija
    • attālināti
  • Raksti
    • dzīve pēc...
  • Sarunas
    • Piedzīvo sevi: Sarunas skolotāju istabā
    • Piedzīvo sevi: Tālskatis
      • Vai ir dzīve pēc 50? – Piedzīvo sevi LAMPA 2021
  • Notikumi
    • nometnes
      • ieskats nometnē
      • atsauksmes
    • publiskā runa
  • Ziņu lapa
  • Kontakti

Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?

28. decembris, 2022 pl. 0:26, 4 komentāri

Mana profesionālā pieredze visvairāk ir bijusi saistīta ar skolotāju mācīšanu un atbalstu. Tieši šo iemeslu dēļ, esmu aizdomājusies, kurā brīdī profesionāla pilnveide, mācīšanās, kolēģu sadarbības grupas, savstarpējā stundu vērošana, mācīšanās konsultantu atbalsts ir kļuvis skolotājiem par apgrūtinājumu un nogurumu, sajūtu par lieku laika tērēšanu, nevis par palīdzošu lietu, lai mēs darītu labāk un justos labāk, darot savu darbu. Par to un vēl šajā rakstā 2022. gada izskaņā.


Mana profesionālā pieredze visvairāk ir bijusi saistīta ar skolotāju mācīšanu un atbalstu. Mācību programmu veidošana, nodarbību vadīšana skolotājiem tālākizglītībā, izmantojot modelēšanu, dalīšanos prakses piemēros un risinot problēmjautājumus, veidojot jauno skolotāju atbalsta modeli – stundu vērošanu kā izaugsmes atbalsta ieviešana. Vēlāk, strādājot ar mācīšanās konsultantēm Ventspilī, iedzīvinājām šādu atbalstu pieredzējušiem pedagogiem. Esmu piedzīvojusi mācīšanās un sadarbības grupu efektivitāti skolēnu mācīšanās un mācīšanas kvalitātes uzlabošanai.

Savā ziņā jūtos līdzatbildīga un par šo lietu ienešanu/ieviešanu izglītības vidē, un esmu vēljoprojām pārliecināta, ka šīs ir “pareizās“ lietas, ko darīt, ja gribam mācīties un uzlabot kvalitāti darbā, kas mūs patiesi interesē un sniedz gandarījumu!

Tieši šo iemeslu dēļ, esmu aizdomājusies,

kurā brīdī profesionāla pilnveide, mācīšanās, kolēģu sadarbības grupas, savstarpējā stundu vērošana, mācīšanās konsultantu atbalsts ir kļuvis skolotājiem par apgrūtinājumu un nogurumu, sajūtu par lieku laika tērēšanu, nevis par palīdzošu lietu, lai mēs darītu labāk un justos labāk, darot savu darbu?

Tikai atļaušos minēt, ka brīžos, kad mēs sākam labas pieejas un idejas lietot pārāk daudz, bieži, obligāti visiem utml., īsti neizdomājot, kādam mērķim kas vajadzīgs, vai iespējams ar nepareiziem vai kļūdainiem mērķiem – mēs faktiski nogalinām tās labās idejas.

Daudz iespēju mācīties

Attālinātais laiks mums devis diezgan daudz iespēju, kā mācīties attālināti, neizejot no mājas vai skolas, patiešām ekonomējot laiku, ko mēs citādi pavadītu ceļā. Tai pat laikā tas ir radījis blakni – mēs sākām plānot visu ko vairāk! Ja, piemēram, divas stundas nav jābūt ceļā vienā virzienā un tieši tikpat atpakaļ uz mājām, tad iespējams, šajās divās vai pat četrās stundās var plānot vēl kādas mācības/nodarbes/aktivitātes? Un tā mēs nonākam situācijā, kad mācību piedāvājuma apjoms skolotājiem ir ļoti palielinājies!

No vienas puses – varam ekonomēt laiku un resursus, lai nebrauktu un netērētu naudu degvielai, bet, no otras puses, mēs esam sākuši vairāk tērēt to degvielu, kas ir mūsu enerģija!

Patiesībā, ja seminārs, kursi vai nodarbības ir attālināti, tas nenozīmē, ka man tās stundas, kuras pavadītu ceļā, būtu jāaizplāno ar kādām citām mācībām. Drīzāk tas ir laiks, lai “saliktu pa plauktiņiem” tikko uzzināto informāciju, lai saprastu, kā tas, ko es te mācījos, man noderēs darbā – kurai klasei, kurā tēmā utml. Īsi sakot,

vajadzīgs laiks, lai kursu/ mācību saturu integrētu savā ikdienas praksē, nevis joņotu tālāk uz nākošo zoomu, faktiski iztiekot bez jebkādas refleksijas vai dziļākas apjēgšanas par informāciju, kas tika saņemta, vai praksi, kas tika piedāvāta. Un veidojas tāds kā informācijas mākonis, sajūta par to, ka es daudz kur esmu bijusi/pieslēgusies, daudz ko dzirdējusi, bet kas ir būtiskais un kas man ir vajadzīgs, un vai vispār ir vajadzīgs? Tas kaut kur tajā mākonī ir aizķēries.

Un tad ir viens brīdis, kas, domāju, diezgan objektīvi jebkuram no mums ir, kad informācijas ir vienkārši par daudz. Smadzenes vairs nereģistrē, neapstrādā un neizmanto, to ko mēs iegūstam, un veidojas tāda kā aizsardzības reakcija vai vienkārši pretestība. Man neko vairāk nevajag, es jau visu zinu utml. Varbūt, ka man tiešām neko vairāk nevajag?

Tai pat laikā es arī no tā, ko jau es esmu ieguvusi, neko īsti praksē nelietoju, jo pietrūkst refleksijas, apjēgšanas, izvērtēšanas, integrēšanas pieredzē.

Sadarbības un mācīšanās grupas

Pirms vairākiem gadiem, kad atsevišķās skolās ienāca mācīšanās grupas, tā bija jauna, sākumā nesaprotama forma. Grupai ir vadītājs, bet viņš neko nemāca, viņam nav ne prezentācijas, ne izdales materiālu, viņš gaida un virza, lai skolotāji paši par savu pieredzi, problēmām runā, analizē un atrod risinājumus.

Vēlāk šai mācīšanās un/vai sadarbības grupu pieredzei bija milzīga pievienotā vērtība, jo bija sākusies iedziļināšanās pašiem savā praksē un mācīšanās no savas un citu kolēģu pieredzes, notika konkrētas izmaiņas skolēnu mācīšanas procesā.Tas, ko dzirdu daļā skolu tagad – esam šīs grupas saorganizējuši par daudz. Īsti neņemot vērā ne grupu dinamikas jautājumus, ne to, cik laika un enerģijas resursu vajag, lai viens cilvēks regulāri piedalītos divās, trīs dažādās sadarbības/mācīšanās grupās. Turklāt sadarbības grupas attiecības nav tas pats, kas būt labiem kolēģiem! Šis ir kaut kas vairāk, ja mēs tiešām domājam, ka sadarbības grupas ir katra dalībnieka darba kvalitātes uzlabošanai, individuālai profesionālai izaugsmei.

Tā ir vieta un laiks, lai reflektētu par savu pieredzi un uzklausītu kolēģus, lai atklāti runātu par savām pārliecībām, sajūtām, arī par kļūdām un problēmām, lai kopīgi plānotu un mācītos, lai analizētu, kas notiek mācību procesā ar dažādiem skolēniem, ar mums pašiem. Tas prasa atvērtību, dažkārt arī drosmi komunikācijā un saskarsmē ar kolēģiem, lai kopīgi virzītos uz kvalitatīvāku mācīšanu un mācīšanos skolēniem.

Man ir bažas, ka, kļūstot par obligātu masveida prasību, parādās attieksme “grupas noēd manu laiku, ir bezjēdzīgas, jādara, jo liek utml.”, un sāk pazust tā sākotnējā jēga – iedziļināties savā praksē, dalīties pieredzē, atbalstītu cits citu kopīgos risinājumu un ideju meklējumos, galu galā – atgādinātu sev un kolēģiem, kāpēc mums patīk būt skolā un kāpēc mums katram ir vērtīgi sadarboties un mācīties kopā ar kolēģiem!

Mācību stundu vērošana – kad, kam, kāpēc

Savulaik mēs ļoti daudz strādājām uz domājām par to, kā mainīt attieksmi pret stundu vērošanu – ka tas nav par kritizēšanu un tikai par vērtēšanu, bet tās var būt koleģiālas profesionālas sarunas par to, ko un kā es daru, kā skolēni mācās manās stundās un kā mācās tavās stundās, ko varam pamainīt, pilnveidot, vai arī – noteikti nemainīt. Vislielākā pretestība jau bija nevis par pašu vērošanu, bet par to, kas seko pēc tam – par sarunu, atgriezenisko saiti, stundas analīzi.

Likās, ka lielā daļā šis ir izdevies, ja skolā ir skaidrs mērķis, kam domāta savstarpējā stundu vērošana un kurā brīdi vajadzīgs konsultants klasē. Lai nepazaudētu šo pozitīvo pieredzi, manuprāt, svarīgi būtu nošķirt, kad stundu vērošana un saruna pēc tam ir atbalsts skolotāja profesionālai izaugsmei – turklāt abu izaugsmei – gan tam, kurš vada stundu, gan tam, kurš vēro. Un kad stundu vērošana ir sava veida profesionālās pilnveides kursu formāts, vērojot viena kolēģa stundu, mācāmies visi kopā par kādu mācību procesam svarīgu aspektu, kad vērošanas veidojam lielākā vērotāju grupā un pēc tam ir kopīga strukturēta, vadīta stundas analīze.

Taču svarīgākais ir – kad, kam, kāpēc un vai – stundu vērošana ir vajadzīga. Ja šis viss kļūst par obligātu procesu vai “ķeksīti” darbu sarakstā, bez skaidriem mērķiem un ieguvumiem, tad atkal veidojas tā pati izvairīšanās, liela laika tērēšanas, lieka stresa radīšanas attieksme.

No vajadzības izriet mērķi – mācīties, atbalstīt, pilnveidoties, reflektēt, sadarboties, izvērtēt – un katrā skolā un katram skolotājam tie var būt atšķirīgi.

Noslēgumam. Pārmaiņu laiki ir bijuši un būs, pārmaiņas izglītībā arī

Vai varam teikt, ka skolā ieviešot jaunās lietas, esam no kaut kā atteikušies, pārstājuši darīt, jo tagad citas prioritātes? Un, ja neesam atteikušies ne no kā, bet esam visu kaut ko jaunu ienesuši, tad skaidri jāatzīst, skolotāju pārgurums nav tikai ārējo apstākļu radīts.

Tur ir arī mūsu katra paša atbildība – pamanīt, ka būs par daudz, pateikt, ka ir par daudz, domāt – vai manas skolas skolēniem un skolotājiem tas vēl viens kaut kas jaunais – ir/ būs vajadzīgs?

Visbeidzot, tāda utopiska ideja

Kā tas būtu, ja kāda skola izlemtu, piemēram, vienu vai divus mēnešus neko citu nedarīt kā tikai mācīt bērnus. Nekādas blakus, papildu programmas, sadarbības minimums, pauze kursiem. Vienu mēnesi skolotāji plāno un gatavojas mācīšanai – saturs, vide, process – lai skolēni mācītos.

Man ir tāds ideālistisks pieņēmums, ka skolotāji, kas nav stresā par to, vai paspēs aizpildīt dažādos ekseļus par skolēniem, vai paspēs sagatavoties stundām, lai no rīta būtu vienā no pāris sadarbības grupām utt., varbūt ieraudzīs to bērnu klasē, kuram šobrīd ir emocionāli grūti, un varbūt starpbrīdī būs laiks parunāties ar šo bērnu, varbūt tajā brīdī būs vairāk iecietības un empātijas bērniem, kuriem iet lēnāk un grūtāk, un radīsies idejas, kā pievērst vairāk uzmanības tiem, kam viss jau tāpat izdodas labi, kā mācībās iesaistīt visus dažādos skolēnus. Var taču tā notikt?

Vienu mēnesi piedzīvot, kas notiek skolā , ar visiem iesaistītajiem, ja skola kļūst par vietu, kur cilvēki vispirms un pamatā mācās.

Pēdējo gadu laikā bieži viena man ir teikts: ”Inga, Tu pārāk labi domā par skolotājiem”. Iespējams, varbūt. Bet es patiesi domāju, ka nav skolotāju, kas no rīta ceļoties domā, kā novadīt sliktas, nekvalitatīvas stundas, bet dara labāko, ko prot un var, kas izdodas konkrētajā dienā.

Un vēl es domāju, ka redzēt, dzirdēt un saprast, kas vajadzīgs skolotājam, lai viņš labāk mācītu, atbalstītu un virzītu savus skolēnus, var tad, ja tic, ka cilvēki grib darīt savu darbu ar prieku, grib sasniegt rezultātus, grib un var risināt problēmas, grib mācīties un augt!

Lai mums izdodas, jēgpilni un ar prieku 2023-šajā!

Citi raksti un resursi

  • Pierakstīties ziņu lapai
  • Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
  • Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
  • Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
  • Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
  • Grupas supervīzijas skolotājiem
  • Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)

  • Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
    Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)


4 komentāri - Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?

Armanda - 28. decembris, 2022 pl. 22:10
Viedi vārdi.Prieks, ka Jūs ticat pedagogu profesionalitātei, protams, ka ir arī izņēmumi, bet tādi ir visās profesijās.Laimīgu un izaicinājumiem bagātu Jauno gadu!
Inga - 29. decembris, 2022 pl. 13:54
Tieši tā - kursu ir par daudz. Reti dzirdam kaut ko pilnīgi jaunu, iepriekš nezināmu. Un laika patēriņš dažos kursos ir milzīgs, bet reālais, noderīgais praktiski izmantojamais darbā minimāls. Protams, tas rada stresu par bezjēdzīgi pavadītām n-tajām stundās, kuru laikā es būtu paveikusi patiešām ko noderīgu. Visu ar mēru!
Aija Kārkliņa - 29. decembris, 2022 pl. 18:20
Man kā administratoram mulsuma sajūtu radīja mācīšanās konsultantu profesionālās pilnveides kursi, kad vajadzēja atbrīvot skolotājus no stundām, lai viņi varetu profesionāli vērot stundas citās skolās, kamēr manejiem vnk stundas nenotika, jo nebija, kas aizvieto. Un tā bija matemātika, bioloģija un dabaszinibas.
Inga - 30. decembris, 2022 pl. 15:45
Ja man kusu dēļ savi darbi jāveic no darba brīvajā neapmaksātajā laikā, tad protams, tas sajūsmu neizraisa. Lūdzu, lieciet kursus jūnijā, skolēnu brīvdienās, bet nepārslogojiet skolotājus, kad jāgatavo un jāvada stundas!

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • "Piedzīvo sevi" lielā vasaras nometne no 20.-23. jūlijam!
    9. mar. 2023
  • Veselība un labbūtība – tiekamies 9. martā Kuldīgā!
    9. mar. 2023
  • Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
    28. dec. 2022
  • Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
    3. sep. 2022
  • Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
    10. mai. 2022
  • Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
    4. mar. 2022
  • Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Pārdomas par atbalstu un uzticēšanos
    9. jan. 2022
SAŅEM RAKSTUS E-PASTĀ


"Dzīve pēc..." stāsti

#0: Par "Dzīve pēc..."

#1: Dzīve sākas pēc 40?

#2: Instrukcija: Kā dzīvot dzīvi tā, lai tā būtu baudāma

#3: Parunāsim ar bērniem par laimi? Šodien!

> Lasīt visus stāstus

SAŅEM STĀSTUS E-PASTĀ

© Inga Pāvula, 2023. Atsauce pārpublicējot – obligāta. Privātuma politika.