Aizvadot un apņemoties – izvēlēties sevi!
Svētku laikam piedien atskats uz aizejošo gadu un ieskats tajā, kas tuvojas.
Šoreiz par divām tēmām, par kurām pēdējā gada laikā daudz esmu dzirdējusi, domājusi un sarunājusies gan supervīzijās, gan vadot mācības. Un par kurām esmu domājusi jau senāk – ar tādām divējādām sajūtām. No vienas puses – viss it kā pareizi, bet, no otras puses, tā iekšējā sajūta saka, ka kaut kas tomēr nav “riktīgi”. Šogad atnāca atbilde, kāpēc.
Apņemšanās un izaicinājumi
Apņemšanās un izaicinājumi gandrīz vienmēr nāk ar spiedienu. Spiedienu – kā vajag, ko sagaida, kā jābūt, un tā tālāk. Nav pat īsti skaidrs, kurš rada šo spiedienu. Visticamāk, jau mēs paši, taču sākums ir kaut kur ārpusē – jaunākās vai senākas idejās, pieejās, modeļos un uzskatos. Tā sajūta, kad teātra izrāde sen vairs nav repertuārā, bet afišu esam aizmirsuši noņemt.
Tā pirmā tēma – par iziešanu no komforta zonas
Šis lieliskais aicinājums vairumam no mums zināms jau kādus gadus divdesmit. Izkāpt no komforta zonas, jo tikai tur tad notiek tā īstā dzīve. Iziet no komforta zonas, lai izaicinātu sevi, jo tur būs tā īstā mācīšanās un tās īstās pārmaiņas!
Bet mēs taču visi zinām, ka vislabāk mācāmies tad, kad esam drošā vidē, saprotamos noteikumos, ar skaidriem mērķiem un ar atbalstu.
Kā būtu, ja mēs drīzāk domātu par komforta zonas paplašināšanu? Mācīties jaunas lietas esot komforta zonā, pieņemt izaicinājumus esot komforta zonā un tādā veidā paplašināt to? Un vienkārši – arī padzīvot komforta zonā un izbaudīt to, kas ir! Iespējams, tā mēs varam uzzināt vairāk par to, kas mēs esam, ko varam un ko vēlamies.
Otrā tēma – darba un dzīves līdzsvars
Otrā tēma arī jau kādus padsmit gadus mūs aicina meklēt – meklēt darba un dzīves līdzsvaru (work-life balance). It kā jau pareiza doma. Ja skatāmies uz savu dzīvi lineāri – pirmdiena–piektdiena, tad seko sestdiena–svētdiena, un tā tālāk uz priekšu, vēlams līdz pensijai, nav obligāti vienā darba vietā. Šajā modelī sestdienā vai svētdienā – vai atvaļinājumā! – domāt par darbu, plānot un radīt kādu ideju darbam nevajadzētu gan. Jo tas ir privātās dzīves laiks. Un atkal veidojas tas spiediens, kā vajadzētu.
Bet Dzīve taču ir daudz lielāka par darbu. Un, liekot tos vienos svaru kausos, mēs faktiski iedodam darbam lielāku lomu nekā dzīvei.
Man patīk domāt, un arī supervīzijās bieži piedāvāju šādu vingrinājumu – iedomāties, ka Dzīve ir kā tāda liela bumba, kuras iekšpusē ir daudz dažāda izmēra mazāku bumbu: ģimene, darbs, bērni, draugi, hobiji, dārzs... – katram savs bumbu komplekts. Un katrai no šīm bumbām ir arī cita krāsa, forma, varbūt arī skaņa.
Dzīvošana ir sinerģija, kas veidojas saskaroties šīm dažādajām bumbām – vienlaikus vai dažādos laikos, viegli vai intensīvi, garāku vai īsāku laiku…
Kā jums šis izklausās un izskatās?
Šīs tēmas es varētu vēl turpināt – par kādus desmit gadus aktuālo “sevis labāko versiju”, par nesenāko “60 ir jaunie 40”, par spiedienu uz skolotājiem, skolēniem un vecākiem… un vēl.
Tāpēc nākamajā gadā – izvēlamies sevi un esam!
Izvēlamies sevi un esam, lai ieklausītos un sadzirdētu sevi patiesi – bez lomām un uzstādījumiem.Lai sadzirdētu citus – bez gaidām un vērtējumiem.
Tagad došos svinēt vārda dienu. Paldies visiem par sveicieniem!
Inga
28.12.2025.
P.S. Foto no Palangas panorāmas rata. Tie, kas mani zina, zina manas sajūtas par augstumiem. :)
Lai jēgpilni un ar prieku 2026-šajā!
Citi raksti un resursi
- Pierakstīties ziņu lapai
- Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
- Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
- Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
- Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
- Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
- Grupas supervīzijas skolotājiem
Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma), un pievienojiet atsauci.