Nepazust pārmaiņās: par atbalstu, pieredzi un cilvēcīgumu izglītībā (VIDEO)

Foto: IZM / Flickr

Pārmaiņas izglītībā ir nemitīgas – tās ienāk ar jaunām prasībām, reformām un gaidām. Taču līdzās jautājumam kā pārmaiņas ieviest, arvien biežāk aktualizējas cits: kā tajās nepazaudēt sevi. Darbs pārmaiņu laikā prasa ne tikai profesionālas prasmes, bet arī spēju saglabāt cilvēcīgumu un iekšējos resursus.

Aicinu jūs, šo lasot vai klausoties, domāt par sevi kā par vadītāju — par sevi tajā skolā, pirmsskolā, pašvaldībā vai izglītības pārvaldē, kur jūs šobrīd esat. Tieši ar šādu domu es uzrunāju auditoriju arī konferencē.

Pārmaiņu vadība pastāvīgu pārmaiņu laikā

"Pārmaiņu vadība pastāvīgu pārmaiņu laikā" Inga Pāvula, supervizore, mentore un izglītības eksperte. Konference “No ieguldījumiem līdz ietekmei: vienota pieeja mācīšanās atbalstam”. Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru ESF+ projekts “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide”: https://www.izm.gov.lv/lv/2025-gada-konference.

Nepazust pārmaiņās

Foto: IZM / Flickr

Pārmaiņas kā ceļš miglā

Kad mēs kaut kur braucam, mums parasti ir skaidrs mērķis, kur vēlamies nokļūt. Taču mēs nevaram paredzēt, ka ceļā var uznākt migla, lietus vai citi apstākļi. Ja mums ir skaidrs, ka vēlamies nokļūt galamērķī, mēs parasti turpinām braukt – varbūt lēnāk, varbūt uz brīdi apstājamies, nomierināmies, piezvanām kādam un tad turpinām ceļu.

Tieši tāpat ir ar pārmaiņām izglītībā. Pārmaiņas būs vienmēr. Mēs sākam ceļu, un tad pēkšņi uznāk migla, ceļš kļūst slidens, un kāds blakus saka: “Varbūt nebraucam – neizskatās droši.” Tad vadītājam rodas jautājums – vai man netic, vai netic manai spējai vadīt šo procesu?

Ļoti bieži mēs šādā brīdī nospiežam bremzes. Mēs sakām: ja būtu cita situācija, ja būtu cits vadītājs, tad viss izdotos. Taču migla un lietus nepazūd – tie ir daļa no ceļa. Jautājums ir, kā mēs tiem pielāgojamies un vai turpinām virzīties uz mērķi.

Un tieši šajā brīdī – kad migla ir bieza un ceļš slidens – vadītājam visbiežāk nākas apstāties nevis ārējo apstākļu dēļ, bet tāpēc, ka jāatbild sev uz ļoti svarīgu jautājumu: kur mēs patiesībā šobrīd esam?

Paskatīties acīs realitātei

Mūsu pārmaiņu pieredze ir ļoti svarīga. Tā var būt bijusi veiksmīga vai ļoti grūta. Taču bieži mēs aizmirstam, ka toreiz mēs bijām citā vecumā, ar citiem cilvēkiem apkārt, citā kontekstā un ar citiem resursiem. Tāpēc ir svarīgi gan apzināties savu pieredzi, gan arī paskatīties realitātē, kur mēs esam šodien.

Svarīgi ir domāt ne tikai par sevi kā vadītāju, bet arī par saviem kolēģiem, darbiniekiem un kopienu. Paskatīties realitātei acīs nozīmē arī ieraudzīt, ka attieksme pret pārmaiņām var būt skeptiska vai pat negatīva. Ja mēs ticam, ka mērķis ir vajadzīgs, tad cīnīšanās un pārliecināšana reti būs efektīvas. Daudz būtiskāka ir sarunāšanās.

Jautājumi, kas palīdz orientēties pārmaiņās:

• Kāda ir mana pārmaiņu pieredze?
  

• Kāda ir mūsu skolas / pirmsskolas darbinieku attieksme pret pārmaiņām?
  

• Kāda ir mūsu kopienas – skolēnu un vecāku – attieksme pret pārmaiņām?
  

• Vai esam iniciatori, izpildītāji, vērotāji vai upuri?
  

• Kāds atbalsts būs nepieciešams pārmaiņu ieviešanā?

Kad uzdodam sev šos jautājumus godīgi, ļoti bieži kļūst skaidrs, ka stāsts nemaz nav par motivācijas trūkumu vai pretestību uz pārmaiņām. Stāsts ir par resursiem – un par to, cik daudz vai maz atbalsta mums šobrīd ir pieejams.

Atbalsts vajadzīgs ikvienam, lai augtu

Es bieži izmantoju līdzību ar zirņiem. Nopirku sēklas – uz paciņas bija rakstīts, ka tie izaugs līdz diviem metriem. Iesēju, izauga apmēram četrdesmit centimetru, ar dažām pākstīm. Garšīgi, bet ne tuvu solītajam.

Un tad es sev godīgi pajautāju – cik bieži es tos laistīju? Kādu atbalstu es tiem devu? Nekādu sistēmu neizveidoju, un zirņi cīnījās, kā spēja. Paldies par to, kas izauga.

Tāpat ir ar mums. Potenciāls mums ir, bet bez atbalsta mēs cīnāmies, kā nu varam.

Jautājumi sev:

• Vai es zinu, kāds atbalsts man ir vajadzīgs?
  

• Vai es prasu atbalstu?
  

• Vai es pieņemu atbalstu?
  

Dažkārt mēs cīnāmies “lepnā vientulībā”, kas pamazām pāriet sajūtā, ka neviens mūs nepamana un nesaprot. Citreiz iekrītam dusmās – meklējam vainīgos, pretojamies, ventilejam neapmierinātību. Šīs reakcijas ir cilvēcīgas, taču svarīgi ir pamanīt, kurā no šiem modeļiem mēs visbiežāk nonākam.

Vadītāja profesija bieži ir vientuļa, un tieši tāpēc tai ir nepieciešams atbalsts – cilvēki, kas dzird, saprot un uzklausa. Taču šāds atbalsts nerodas pats no sevis. Tas sākas ar iniciatīvu.

Visbiežāk pārmaiņas uzsākam

• Ja ir pozitīvs novērtējums un atgriezeniskā saite par paveikto darbu.
  

• Ja jūtamies kā pārmaiņu veidotāji, ne tikai izpildītāji.
  

• Ja esam iedvesmoti un ieinteresēti.
  

• Ja ir vēlme mācīties un mācāmies kopā.
  

Svarīgs ir jautājums – kādā lomā mēs sevi redzam pārmaiņu procesā. Ja vadītājs visbiežāk jūtas kā izpildītājs vai upuris, tad ļoti bieži arī komanda ieņem līdzīgu pozīciju. Pārmaiņas sākas ar sevi.

Vadītājs kā tilts

Vadītājs ir tas, kurš var savienot lielo stratēģisko mērķi ar ikdienas praksi. Pat ja viss šķiet “apsnidzis”, vadītājs zina, ka apakšā ir tilts, pa kuru var iet tālāk. Šī zināšana nāk no pieredzes, no konteksta izpratnes, no savas komandas un skolēnu pazīšanas.

Un tikai vadītājs pats zina, kurā brīdī ir par daudz un kurā brīdī ir jāapstājas, jāpadomā un jāpārliek kāda pārmaiņa uz nākamo gadu.

Šī loma nav viegla. Tā prasa vienlaikus noturēt skatu uz lielo mērķi un palikt klātesošam ikdienas spriedzē, cilvēku nogurumā un savās paša šaubās. Tieši tāpēc pārmaiņu īstenošana nekad nav tikai par metodēm – tā ir arī par iekšēju noturību.

Lai īstenotu pārmaiņas

• Jādzīvo šodienā, atceroties savus mērķus – kāpēc un kam mans darbs ir vajadzīgs.
  

• Jānošķir, ko varam un ko nevaram ietekmēt.
  

• Jāapzinās sava realitāte – savas stiprās puses un izaugsmes vajadzības.
  

• Jāmeklē atbilstoša informācija, lai prāts pats nepiedomā iztrūkstošo.
  

Ja trūkst informācijas, prāts pats izveido savus stāstus, kas palielina trauksmi. Jo precīzāka informācija un jo vairāk sarunu, jo drošāk jūtamies pārmaiņu procesā.

Uzticēšanās kā atslēga

Uzticēties sev un saviem kolēģiem, skolēniem un viņu vecākiem nozīmē kopīgi iet pārmaiņu ceļu un izmantot to potenciālu, kas mums ir dots. Uzticēšanās prasa atvērtību un godīgumu un bez tās nav iespējams virzīties uz priekšu.

Noslēgumā: nepazaudēt sevi pārmaiņās

Nepazaudēt sevi pārmaiņās ir tikpat svarīgi kā ieviest pašas pārmaiņas.

Es aicinu ikvienu no mums neaizmirst sevi, nepazaudēt sevi pārmaiņās – un tad mums būs laiks un iespēja, un sapratne pievērst uzmanību arī tiem, kas ir mums līdzās. Sarunāties un atrast laiku sarunām.

Paldies!

Foto: IZM / Flickr

Prezentācija pieejama lejupielādei:  https://www.izm.gov.lv/lv/media/29714/download?attachment 

• Pierakstīties ziņu lapai
• Aizvadot un apņemoties – izvēlēties sevi!
• Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
  
• Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
• Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
• Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
• Grupas supervīzijas skolotājiem




Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma) , un pievienojiet atsauci.

Nav komentāru

Komentēt